Gaujienas pils




Pēc 1702.gada Gaujiena ir Krievijas pakļautībā. Muižu redukcijas laikā īpašumi tiek konfiscēti, viss pieder valstij, līdz 1745.gadā viss Gaujienas komplekss tiek uzdāvināts Šlezvigas Holšteinas galma maršalam baronam Bernhardam Reinholdam fon Delvigam. Viņš ir ļoti bagāts cilvēks, kurš ieradies Krievijā kopā ar nākošo Krievijas ķeizaru Pēteri, kurš savukārt piedzima kā Šlezvigas Holšteinas princis un 1764. apprecējās ar nākošo Katrīnu II.
Baronam Delvigam bija četri dēli, ļoti enerģiski un apdāvināti cilvēki, bet augstākā mērā ķerti un izšķērdīgi. 1780.gadā mirst vecais maršals, un īpašumus sadalīja trīs dēli, jo vecākais dēls Tūrs Karls bija devies uz Krieviju dienestā. Pārējie savā starpā sadala muižas zemes.
Zvārtavu un Jauno muižu ieguva leitnants barons Pēteris Delvigs. Viņš ari ir tas, kurš uzaicina uz savu muižu Johanu Vilhelmu Krauzi.
Krauze nav hronists, kas redz tikai dzīves virspusi, bet īsts apgaismības laika cilvēks, pilns ar tā laika ideāliem, kas neieredzēja monarhiju, aristokrātus, ticēja apgaismības uzvarai, ar romantiski sentimentālu pasaules uztveri. Viņš izdarīja to, ko nekad nedara memuāru autori - pierakstīja tiešās runas, to, kas "karājas gaisā"- kāda atmosfēra, noskaņa, prieki, sajūsma, lamāšanās. Katrā vietā, kur viņš ieradās, viņš momentā uzskicēja plānu, situācijas plānu un arī mājas plānu, kurā viņš pavada kaut arī tikai vienu nakti.
Amsterdamā J. V.Krauze nejauši satiek kādu vidzemnieku, kas ir ieradies kārtot savas mantojuma lietas. Tas viņu pierunā braukt uz Vidzemi, sakot, ka tā ir ārzemniekiem īsta zelta bedre, ka tur visi nabagi no Vācijas uztaisa spīdošu karjeru, un Krauze dodas viņam līdzi. Pa ceļam gan viņš jau saprot, ka viņa ceļabiedrs ir uzdzīvotājs, absolūti nenopietns cilvēks, kuram nevar uzticēties, tomēr nonāk Liepājā. Ari šeit seko neticamas iepazīšanās, turklāt visas sarunas, apmešanās vietas un sastaptie cilvēki tiek rūpīgi katru dienu aprakstīti dienasgrāmatā.
Krauze ļaujas šai likteņa gaitai, un katra tikšanās aizved viņu tālāk citā vietā, līdz Rīgā kādā ģimenē viņš iepazīstas ar baronu Delvigu, kurš uzaicina viņu braukt uz savu muižu Gaujienā un vienkārši padzīvot.
1784.gada 16.septembri Krauze ierodas Gaujienas Jaunajā muižā. Šeit viņš pavada piecus gadus, jūsmodams par skaisto dabu, nemitīgi rakstīdams dienasgrāmatu un zīmēdams apkārtējo muižu plānus. Vairākas reizes viņš ir fiksējis arī Gaujienas panorāmu no Zvārtavas puses, kas vēlāk tiek publicētas Broces krājumā.
Fragments no Krauzes dienasgrāmatas:
Vilhelmam uznāca galvassāpes, bet skaistais skats no pakalna pie vecās kūts padzina sāpes un pacilāja garu. Austrumos pie skaistās Gaujas bija Gaujienas pilsdrupas, ziemeļos brīnišķīgās ganības pie Zvārtavas, pašā vidū Taivolas muiža, tālāk Harglas kalni. Brīnišķīgi! Brīnišķīgi! Krūmi, koku grupas, mājas, glītas siena kaudzītes, gleznaini novietoti zemnieku mājokļi pie Gaujas un Zvārtavas. Rietumos Jaunās muižas ganības ar ozoliem, tālumā Aumeistaru muižas meži. Dienvidos pakalniņi, mežiņi, zemnieku sētas, kas aizstiepās līdz pat Lutermuižai. Plašs iespēju lauks dvēselei, kas saprot pastaigu prieku. Tad parādījās kalps un teica, kungs un kundze lūdz brokastīs. Pulkstenis rādīja vienu. Izejamais tepiķis savu vietu bija atdevis ēdamgaldam, bet kafijas galda vietā nu atradās bufete. Barons bija uniformā, matuška mājas tērpā, bērni toties ģērbti galīgi nevīžīgi. Kalpu un meitu te bija vairāk nekā pie galda sēdētāju. Pēc četriem izsmalcinātiem brokastu ēdieniem nāca vēl seši citi ēdieni. Šeit lozungs laikam bija: dzīvojiet, lai ēstu un dzertu! Apmēram pulksten trijos beidzot viss bija cauri. Vilhelms nesagaidīja kafiju, bet izgāja laukā, klejoja gar Gaujas krastiem. Kāda skaista vietiņa vidū starp nožēlojamo brūzi un riju. Apiņu apvītas lapenes, īsts valdnieka parka cienīgs nostūris, līdzīgs, kā vienā parkā pie Kingstonas. Taka pa dziļu gravu veda augšup, uz žāvējamo ēku, jeb riju, kur divi sodraini vīri svaidīja labību, karstuma vilnis šāvās ārā no mazajām durtiņām. Igauņu valoda, citāda valoda. Jā, tur zemes otrā malā, tur vāciski, holandiski, angliski, franciski, te krieviski, latviski, igauniski. "Brauc, kungs, kulla," požaluista, stupai, durak!" Ak kungs, kā tagad bērni buldurē!
Karls Gustavs Delvigs Gaujienas muižu jau pēc četriem gadiem pārdeva Henriham fon Rautenfeldam, kas vietējo zemnieku atmiņā palicis kā ļoti nežēlīgs muižkungs.
Kā vēsta uz klēts jumta vējrādī iegravētais gadaskaitlis 1788, tad visvecākā ēka ir muižas klēts. Iespējams, ka šīs ēkas arhitekts ir bijis Krauze. Ap šo pašu laiku ir celts arī spirta brūzis, kura drupas redzamas vēl šodien.
1818. gadā Gaujienas muižu iegūst īpašumā Ādolfs fon Vulfs.
Ap 1830. gadu uzcēla muižkunga māju, 1838. gadu uzbūvēja muižas ļaužu dzīvokļu un saimniecības ēku ar uzbrauktuvi otrajā stāvā. Ēkas dienvidu gals tika piemērots 1886. gadā Vulfa nodibinātajai Gaujienas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vajadzībām.
1850. gadā tika uzcelta jaunā pils ar 52 telpām klasicisma stilā- ar kolonnām, ar zelmeņiem un pilastriem greznotas sienas, ar griestu gleznojumiem un parketa grīdām. Pils parādes durvju kāpnes apsargā divas gulošas lauvas.
Pils celtniecību pabeidza barons Jūliuss fon Vulfs, kurš bijis apveltīts ar lielu humoru. Atzeli jeb Gaujienu viņš uzskatīja par Eiropas centru. Tādēļ tuvāko zemnieku mājas tika nosauktas Eiropas lielāko pilsētu vārdos- Berlīne, Londona, Visbādene, Parīze u.c.
Jūliuss fon Vulfs bija stalts, elegants, gudrs, tai paša laikā kaislīgs kāršu spēlmanis, donžuāns un mednieks. Katru gadu vēlā rudenī barons devās uz savu dzimto novadu Visbādeni, lai piedalītos medībās. Arī 1858. gadā barons aizbrauca uz Vāciju. Pirms medībām kādā vietējā barona pilī notika dzīres, kuru laikā Jūliuss fon Vulfs iemīlējās pils īpašnieka sievā. Aizvainotais Visbādenes barons Jūliusu izsauca uz divkauju. Pēc toreizējiem Vācijas noteikumiem divkaujā pretinieki nedrīkstēja viens otru nogalināt, bet gan tikai ievainot Jūliuss divkaujā savu pretinieku nošāva. Visbādenes tiesa viņam par to piesprieda vairākus gadus cietumsoda. Taču barons izbēga no cietuma, uzpirkdams cietumsargu un apsolīdams ņemt viņu līdzi uz saviem lielajiem īpašumiem Latvijā.
Pagāja 13 gadi, līdz 1871. gada decembrī Jūliuss atgriezās Visbādene uz medībām. Dzīrēs pirms medībām piedalījās arī abi kādreiz nošautā barona dēli. Jūliusu atpazina kāds vecs Visbādenes barons un uzrādīja nošautā barona dēliem. Tūlīt tika izstrādāts atriebības plāns. Nākošajā dienā medību laikā abi barona dēli mastā nostājās tā, ka vidū atradās Vulfs. Dzinēji uzsāka meža dzīvnieka dzīšanu. Tiklīdz mednieku tuvumā parādījās kāds zvērs un Jūliuss bija aizņemts ar tēmēšanu, abi barona dēli vienlaikus izšāva uz Jūliusu. Barons fon Vulfs bija beigts uz vietas. Turpat Visbādenē viņu iebalzamēja un ar zirgiem atveda uz Atzeli (Gaujienu).
1872.gada 7.septembrī kapličā (tikko uzceltā un iesvētītā) apglabāja Visbādene nošautā Gaujienas īpašnieka Jūliusa fon Vulfa iebalzamētās mirstīgās atliekas. Kapliču uzbūvēja Jūliusa sieva Šarlote fon Vulfa. Kapličā vēlāk ir apglabāti arī citi Vulfu ģimenes pārstāvji
Vēl Gaujienas muižas apbūves ansamblī ietilpst alus brūzis, aldara māja, dārznieka māja, siltumnīca, ledus pagrabs, staļļi un staļmeistara- kučiera māja.
Gaujienā, Gaujas labajā krastā, ir daudz avotu, bet visievērojamākais ir pie "Anniņām" (bijušās muižas aldara mājas). Vecie gaujienieši stāsta, ka šis avots bijis senlatviešu svētavots. Barons Juliuss Vulfs ap 1850.gadu avotu iebūvējis no dolomīta akmeņiem īpaša telpā un vietā no kuras iztek avots iemūrējis lauvas galvu ar atvērtu muti caur kuru izplūst ūdens. Tāpēc šo senlatviešu svētavotu kopš 1850.gada sauc par "Lauvasmuti". Avota ūdens ir ļoti dzidrs, tīrs un garšīgs. Gaujienieši jau daudzus gadsimtus dzer šī avota veselīgo ūdeni un tas viņiem ir devis spēku, veselību, gudrību un iedvesmu cēliem darbiem un dos vēl tālā nākotnē.
1903. gadā Voldemārs fon Vulfs pirmais nopirka Gaujienā limuzīnu. Lai ar to palepotos, aizbrauca uz Zvārtavas pili un izbrauca slaidu loku pa pagalmu. Zvārtavas pils īpašnieks barons Ferzens iznācis lievenī un teicis, ka varot iesūdzēt Vulfu tiesā, jo tas pagalmā sacēlis putekļus, braukdams trakā ātrumā. Vulfs lepni atcirtis: "Cik tad maksā tie tavi putekļi?" 1913. gada vasarā uz Vidzemes šosejas ceļa posmā Vireši - Līzespasts notika pirmās baronu auto sacensības. Uzvarēja Gaujienas barons Voldemārs fon Vulfs.
1918. gadā, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, baronu fon Vulfu dzimta atstāja Gaujienu un devās uz Vāciju.